Ir laiks, kad varam doties kur vien sirds kāro – karstās Ēģiptes smiltis, bangojoši Vidusjūras krasti utt. Ir jauki un patīkami, ka cilvēks dodas ārpus savas valsts robežām, iegūst iespaidus, kuros var dalīties ar līdzcilvēkiem, bet tajā pat brīdī – vai vilinošās tāles nav arī tepat mums blakus? Vai mēs protam ieraudzīt skaisto sev blakus?

Kādā septembra pēcpusdienā, meklējot vietējās dabas jaukumus, devos uz Alūksnes tuvumā esošo Spidzenieku pilskalnu.  

Jāteic, ka sākotnēji biju šo vietu iedomājies nedaudz savādāku, bet pateicoties Alsviķu pagasta „Senpils” māju saimniekam vēsturniekam un izdevējam Jānim Polim, kurš rūpējas par šīs vietas sapošanu un labiekārtošanu, kā arī fantastiski pastāsta par šo vietu, savdabīgais kalns ieguva pavisam citu seju…

Dodamies senajā pilskalnā un pirmais apskates objekts ir kāds Zīmju akmens, kuram no zemes laukā redzama tikai daļa. “Mēs ar netrenētu aci nesaskatām neko, tie ir it kā tikai grubuļi, bet zintnieki uzreiz saka – redzamas iekaltas zīmes. Tās gan gadu tūkstošu gaitā zaudē reljefu, jo akmens sadēd gan atmosfēras iespaidā, gan apsūnojuma dēļ,” saka J.Polis.

Turpat netālu zālājā redzams sūnām apaudzis laukums, kurā jau daudzus gadus nav manāmas zāles augšanas pazīmes. Cilvēks, kurš kaut nedaudz zina par bioenerģētiku, uzreiz var pateikt, ka tā ir enerģijas pārpilnības vieta, kas ir raksturīga visiem svētkalniem. Kā akcentē J.Polis, tad enerģētikas joslas veido simetriski sakrauti akmeņi, un šajā vietā aptuveni divu metru dziļumā zem zemes ir viens no spēcīgākajiem akmeņiem.

“Katru no pazemes joslām senie zintnieki dublēja ar virszemes joslām, un šis ir bijis virszemes akmens,” uz zīmju akmeni norādot, saka J.Polis. “Virszemes akmeņus visās pazīstamākajās svētvietās, pat Zilajā kalnā, viduslaikos kristieši i apzināti nopostīja, i izmantoja savu baznīcu, muižu utt. celtniecībā. Acīmredzot šis Zīmju akmens ir gāzts lejā no kalna un kaut kur aizķēries, palicis piekalnē un kopā ar pazemes akmeni izstaro ļoti spēcīgu enerģiju.”

Turpat blakus redzama paparžu audze, kura veido it kā loku ap kalnu. Tā ir pazīme, ka šinī vietā ir uguns ādere. Katrai svētvietai parasti ir divi šādi loki, Spidzenieku pilskalnā arī tie ir divi, pie tam šeit pirmā loka rādiuss no centra ir 30 metri, kas liecina, ka svētkalns ir spēcīgāks pat par izslavēto Stonhedžu, kur pirmais loks atrodas tikai 10 metru rādiusā no centra. Otrais ugunsāderes loks Spidzeniekos ir precīzus 30 metrus no pirmā loka, un to tieši tāpat iezīmē paparžu audze.

Tur pat blakus atrodas vēl viena enerģētiski pārpilna vieta, kura ir ģeometriski precīza – 8 x 8 metri. Būtiski, ka šis laukums tieši pa vidu ir pārdalīts uz pusēm – negatīvā zona un pozitīvā zona. Interesanti, ka vairākās vasarās, vietā kur abas zonas satiekas, sūnās ir parādījusies bezgalības zīme. 

Būtiski, ka te pat blakus ir vēl viena spēcīga ādere. Par tās esamību liecina liels skudru pūznis, kurš atrodas tās malā. Interesants ir fakts, par kuru biju lasījis zinātniskajā literatūrā, bet neatminos, ka būtu dzirdējis bioloģijas stundās skolā, toties šeit tas ir ļoti uzskatāms – skudras kā ceļvedi uz savu pūzni izmanto tieši āderes. “Iepriekšējā vietā skudrām kaut kas nepatika un viņas pārcēlās nedaudz augstāk kalnā, tomēr zīmīgi, ka jaunais pūznis atrodas, tieši tāpat kā vecais – metru no šīs pašas āderes uz dienvidiem,” akcentē J.Polis.

Dodamies augšup pilskalnā.

Tur pat netālu redzams akmeņu krāvums – svētkalna enerģētiskais centrs

Paveras liels laukums un skaists skats uz apkārtni.

“Šeit mēs vārām zupu tūristiem, pēc Leonardo da Vinči receptes,” norādot uz ugunskura vietu, saka J.Polis. 

Tur pat netālu redzams akmeņu krāvums – svētkalna enerģētiskais centrs. “Enerģētisko centru atrast ir ļoti vienkārši, jo tas visiem svētkalniem atrodas ģeometriskajā centrā, neatkarīgi no svētkalna konfigurācijas,” norāda J.Polis. 

Svētkalnu enerģētiskie centri ir radīti vietās, kur krustojas vairākas āderes. Jo vairāk ir āderu, jo ir spēcīgāka enerģija. Seno laiku zintnieki prata atrast šīs vietas un pastiprināt enerģiju ar pozitīvi lādētiem pazemes un virszemes akmeņiem. Tādējādi radot daudzas dziednīcas visā pasaulē, izmantojot dabas spēku un enerģiju cilvēku labā.

Jāpiemin, ka šādā veidā ir uz pasaules izveidots vesels dziednīcu tīkls, kurā viens no spēcīgākajiem punktiem atradies Latvijas teritorijā, daudzviet literatūrā minēts, ka uz šo vietu devušies pat senie grieķi. Lai arī nav vēl īsti skaidrs, kura no svētvietām Latvijas teritorijā tā ir bijusi – ir pietiekoši daudz argumentu, ka viena no iespējamajām vietām šai dziednīcas vietai ir Pokaiņi, ir arī viedokļi, ka tas varētu būt Zilais kalns vai kāda cita vieta. Protams, tās ir tikai hipotēzes, jo ir pilnīgi iespējams, ka visa kādreizējā Latvijas teritorija ir bijusi viena liela dziednīca. Jo nav nekāds noslēpums, ka mūsu senči ir bijuši viena no izglītotākajām tā laika cilvēces daļām. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi, kas datējami ar periodu pirms kristiešu ienākšanas Latvijas teritorijā.

Ejam uz vienu no virsotnes malām, kura neapšaubāmi ir mākslīgi izveidots pusloks. Ja svētkalna konfigurācija ir izteikti precīzs ovāls, tad šī vieta ir ārpus ovāla, kas liecina, ka tā uzbērta mākslīgi. Iespējams, šī ir upura vieta. Vai arī dzelzs laikmetā, kad šeit bija pilskalns, te atradies forts, jo svētkalnus ļoti bieži nepieejamības un augstuma pēc izmantoja militāriem mērķiem. Tas atstājis šai konkrētajai vietai negatīvu auru, lai arī pusloka centram ir izteikti pozitīva aura. 

Būtiski, ka svētkalni ļoti reti ir orientēti klasiskajos virzienos: Ziemeļi-Dienvidi vai Austrumi-Rietumi. Izņēmums nav Spidzenieku pilskalns, kurš orientēts Ziemeļaustrumu – Dienvidrietumu virzienā. “Gandrīz kā likums, svētkalniem ieeja ir no ziemeļaustrumiem, tā tas ir Stonhedžai, tā tas ir Zilajam kalnam un pieļauju, ka arī šim svētkalnam vēsturiskā ieeja bijusi tieši šeit, jo šeit ir grandioza krauja,” saka J.Polis.

“Kāpēc ieejas tika taisītas tieši kraujās – nevienam līdz šim nav skaidrs. Pieņemu, lai gan nekur neesmu lasījis, ka pilnu svētkalna pozitīvās enerģijas dozu varēja uzņemt tas cilvēks, kurš svētkalna centrā iegāja pa noteiktu vietu labirinta formā, tādējādi pa ceļam uz svētkalna virsotni attīroties no negatīvajām emocijām, negatīvajām domām, enerģijām – visa, kas traucētu uzņemt pozitīvo.” Interesanti, ka J.Poļa hipotēze sasaucas ar vēlāk kristiešu tradīcijās ienākušo Krusta gājienu un grēku nožēlas ceļu. 

J.Polis uzskata, ka Spidzenieku pilskalns un Joņakalns (oficiāli atzīta kulta vieta) ir svētkalnu pāris, jo līdz šim nezināmu iemeslu pēc svētkalni lielākoties bijuši pa divi blakus.

Būtiski, ka gan šis, gan citi svētkalni turpina darboties. Visi tie, kas nāk ar nievīgumu – ar domām, ka svētvietas ir vecu laiku murgi un pesteļi, no šīm vietām aiziet ar sāpošām galvām. Tā tas ir Stonhedžā, Pokaiņos, Zilajā kalnā, Spidzeniekos un citur. Anomālija, sakritība, iedomas… nedomāju vis, vienkārši tas liecina, ka mēs (mūsdienu sabiedrība) ļoti maz zinām par šo spēku, kas nāk no zemes dzīlēm un kosmosa plašuma. 

Pašreiz svētkalnā ir iekārtotas trīs uzejas – viena ir iekārtota tā, lai kalnā varētu uzkāpt tie, kuriem ir grūti pārvietoties, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem. Otra – vidēji spēcīgiem. Trešā – visgarākā prasa krietnu piepūli, tā sākas kalna pakājē, ved gar purvu un tad pa lielo krauju kalnā. 

Būtiska iezīme svētkalniem ir ļoti spēcīgi koki, ko šeit grūti redzēt, jo nesen nocirsti vecie bērzi. Svētkalnos kokiem ir tendence uz zarošanos un locīšanos, kā, piemēram, tas ir pie Zeltiņu baznīcas, kura arī ir uzbūvēta svētkalnā. 

Interesanti, ka kalna lejas daļā purva stūrītis it kā ielaužas cietzemē, veidojot acs formas dīķīšus, un kalna otrā pusē ir tieši tāds pats skats. 

“Pretēji mūsdienu fizikas principiem, smilšu kalns tomēr ir avotu pilns,” uzsver J.Polis. “Katram svētkalnam ir vismaz deviņi avoti, bet vislabāk, ja viņi ir trejdeviņi. Šeit pats augstākais avots ir dažus soļus no svētkalna centra.” 

Ejam lejā no kalna.

Pa ceļam redzams kāds neliela izmēra akmens ar filigrāni iecirstu krusta zīmi. Esot bijuši viedokļi, ka tas varētu būt kāds viduslaiku robežakmens, tomēr J.Polis šo hipotēzi apšauba. Vietā, kur akmens atrodas, nekad nekāda robeža nav bijusi un parasti robežakmeņi ir daudz lielāki ar pavirši (raupji) cirstiem krustiem. Līdzīgs akmens ir atrasts un arī apskatāms Kvēpenes svētkalnā, netālu no slavenā Kvēpenes ozola, tas ir aptuveni tāda paša lieluma akmens ar tieši tādu pat iekaltu zīmi. Spidzenieku pilskalnā akmeni atradis “Senpils” māju saimnieks, pļaujot zālāju.

Dodamies tālāk un nonākam pie interesanta veidojuma – akmens staba, kas nedaudz atgādina saules pulksteni vai skulptūru. Kā uzsver J.Polis, tas ir papildus spēka punkts, un šo virszemes akmeni viņš novietojis šeit, lai iezīmētu enerģētisko centru, kuru jau veido apakšzemes akmeņi. Šādus centrus kādreiz veidoja senie zintnieki, lai paplašinātu svētkalna iedarbības zonu. Iespējams, ka savulaik pašā kalna smailē varēja iet tikai zintnieki lai veiktu rituālus, bet tauta pulcējās pie papildus spēja centriem, kas bija izvietoti vairākās kalna vietās. 

Turpat blakus aug skaists dekoratīvais krūms ar sārti oranžiem ziediem. “Savulaik šo segliņu uz šejieni atvedis gleznotājs Jānis Selga no leģendārā Vīgantes parka, kuru boļševiki noslīcināja, uzbūvējot Pļaviņu HES,” stāsta J.Polis. “Savās gleznās viņš ir iemūžinājis Kokneses pilsdrupas, Pērses ūdenskritumu… Un no Vīgantes parka, kas tautai bija ļoti populāra saieta vieta, atveda šo krūmu… Mums šeit nekas nav nejauši!” akcentē J.Polis. 

Jānis Selga “Senpils” mājas uzcēlis pagājušā gadsimta 60-tajos gados uz savu senču zemes. Netipisks mūsu novadam ir pagrabs ar nosūnojušo jumtu, kuru palīdzējuši celt dažādi mākslinieki. Interesanti, ka pagraba jumts tiek pieminēts ēverģēlību rīkošanā – ziemā šeit esot noblietēta trase no kalna smailes, pāri pagraba jumtam, līdz pat lejai un pēcāk braukts lejā ar visām pieejamajām ragavām. “To varētu pasludināt par pirmo Latvijas kamaniņu trasi,” smej J.Polis. Uz ko tādu spējīgi tikai mākslinieki – gleznotāji, aktieri, mūziķi, kuri bija J.Selgas laikabiedri un draugi. Jāatzīmē, ka Jānis Selga ir piedalījies kinofilmas “Zvejnieka dēls” uzņemšanā un tur iepazinās ar Ēvaldu Valteru. 

Dodamies tālāk un nonākam pie interesantas formas akmens. “To sauc par vārtu akmeni,” paskaidro J.Polis. Šo akmeni J.Selga ir paglābis no sadrupināšanas, sarunādams melioratorus akmeni atvest un novietot pie viņa mājām. Šāda tipa akmeņi parasti greznoja senās aristokrātijas (zintnieki, pilskungi) kapavietas. Gropes akmenī ir daļēji dabīgas un daļēji mākslīgi padziļinātas. 

Interesants fakts, ka svētkalns ir bijis aizkodēts. Aizkodēšanu savulaik ir veikuši kristiešu priesteri, kuri pārmantoja seno Saules kulta priesteru zināšanas. Kristiešu priesteri tieši tāpat kā senie priesteri prata izsaukt avotus, pastiprināt enerģiju un izdarīt daudz ko citu mūsdienās nesaprotamu, tāpat viņi prata enerģiju noņemt. Zinot bioenerģijas ietekmi, kristieši agrāk baznīcas, kapelas u.c. reliģiskās būves cēla tikai senlatviešu svētkalnos un svētvietās. Tās svētvietas, kas netika izmantotas kristiešu ideoloģijas popularizēšanai, kristiešu priesteri, izmantojot senās zināšanas, aizkodēja.

Nonākot svētkalna pakājē, sajūtams kalna milzīgais izmērs un augstums, ko pirmajā brīdī nevar sajust atrodoties “Senpils” mājās, kuras uzceltas gandrīz kalna virsotnē. 

Šeit, lejā, paveras skaists skats uz purvu. J.Polis izvirza hipotēzi, ka pirms daudziem gadu tūkstošiem šeit varētu būt bijusi upe, jo te jūtama senupes gultne, par ko liecina vairākus kilometrus gara līkločveida grava ar stāvām kraujām. Vienā no šiem ločiem atrodas svētkalns, kas, upes apņemts, bijis grūti pieejams. Iespējams, vēlākajos gadsimtos šis faktors bijis par iemeslu pils būvniecībai uz šī kalna. 

Tāds nu ir Spidzenieku pilskalns – sākotnēji izliekas samērā necils, daļēji apaudzis kokiem un krūmiem, bet skaists un noslēpumiem bagāts. Tas gaida cilvēkus ar labām domām.

Aivis Zemītis
Laikraksts “Oluksna” 2007g.